Laikam jau kārtējo reizi jāizceļ teiciena “Slīcēja glābšana ir tikai paša slīcēja rokās” patiesums!

Pavisam nesen iznāca pārrunāt jautājumu par attieksmi pret lietām, tai skaitā pret savu slimību, un nonācām pie secinājuma - ārstēšanā visefektīvākais un nozīmīgākais ir placebo efekts!

Protams, slimot nevienam nepatīk, vēl jo vairāk, ja slimība rada tik daudz nepatīkamu blakus efektu kā alopēcija. Tai pat laikā dusmas uz ārstiem, medikamentiem un pašu alopēciju, un pretošanās apjaust to kā vienkārši manu dzīvi regulējošu faktoru, neveicinās ne ārstēšanos, ne situācijas uzlabošanu. Tikai kaut kādā veidā aprodot ar savu stāvokli un saprotot – ar stresu un satraukšanos nekas netiks līdzēts, var censties rast balansu dzīvē, lai būtu ceļā uz iekšējo harmoniju un mieru sirdī!

Zinātkāre un ziņkārība ir tikai dabiskas cilvēka īpašības, un katra no tām normas robežās ir pat vēlama. Vienlaikus man gribās teikt – ja godīgi, es NEKO negribu zināt vairāk par šo slimību kā to, kas man jau ir zināms. Es vēlos ar to cīnīties un atgūt visu atpakaļ un tāpēc man ir jāliek ticība jebkamā, kas man tiek piedāvāts! Pilnīgi iespējams, ka šis vai cits medikaments man atkal nederēs, bet… vai medikamenta efekts, kas man tiešām derēs, netiks sakauts ar to, ka es viņam neticu?

Līga ir pārliecināta – “slimība neprogresē, ja tai nepievērš uzmanību, bet līdzko cilvēku pārņem stress, matu izkrišana pastirpinās.” (Raksts “Dzīve bez matiem“). Kad slimība pēc ilga pārtraukuma atgriezās, Līga nolēma “būt baigi gudrā un sāku meklēt informāciju google… un tad arī ieraudzīju tās šausmas. Vispirms metos izmēģināt visu iespējamo, un man ir pamatotas aizdomas, ka tā iegrūdu sevi vēl dziļāk, jo viss taču notiek galvā…”.

Manī tāpat kā jūsos dziļi iekšā ir smeldze – kāpēc tas ir noticis? kāpēc tieši ar mani! Ko es tādu esmu kādam nodarījusi? Vai iepriekšējā dzīvē iespēru sunītim?  Tā smeldze iespējams nekad arī nekur nepazudīs, jo šī slimība ir ‘izjaukusi’ mūsu dzīvi, kādu mēs to bijām iedomājušies kādā mūsu dzīves momentā. Bet- nu jau vairs neko nevar padarīt! Slimība ir šeit, mēs skaidri zinām, ka viņa nekur nekad nepazudīs! Pat ja mati ataugs, ir daudzas iespējas, ka tie tāpat atkal izkritīs. Un tieši tāpēc, ka tā ir kā titāna implants, kas regulāri pīkstēs metāla detektorā, par to labāk ir aizmirst! Citam mūždien izmežģās celis vai plecs. Dari ko darīdams, tas nemainīsies un atkal būs kāda situācija, kad šī locītava viņam atkal sagādās milzīgas sāpes! Citus regulāri piemeklē epilepsijas lēkmes. Citi nespēj saglabāt ilgetermiņa atmiņas un neatceras, kā viņus vakar iespējams bildināja vai apbalvoja!  Mūsu mati ‘nāk un iet’… Un viss! Bet ļoti iespējams, ka vienā skaistā dienā var tikt radīts vai atrasts kāds līdzeklis, kas tieši mūsu situāciju var uzlabot!

Mēs ticam visam – Dievam, zintiecēm, zīlniecēm… horoskopiem un svešu tantiņu pateiktiem… bet kāpēc mēs neticam ārstēšanai? Ne tikai neticam, bet iespējams pat neceram ne uz ko! Tā kā šī slimība visus ir iztrenkājusi pa ārstu ārstiem, zintnieku zintniekiem, tas ir tikai normāli, ka esam nocietinājušies un nolēmuši kārtējo reizi ‘akli’ neticēt solījumiem un kārtējo reizi netikt ‘piekrāptiem”! Bet iespējams jau nākamais līdzeklis var mums patiešām palīdzēt, bet, ņemot vērā to, ka šī slimība un tās ārstēšana ir kā krievu rulete, mēs vienkārši vairs necenšamies piepūlēties ar cerību un vienkārši ejam uz procedūru kā uz skolu.

Man ir ļoti grūti ticēt tam, ka dusmošanās var ko pozitīvu dot ilgtermiņā! Dusmas uz slimību, Dievu, medikamentiem, galu galā ārstiem, kas neko nemāk, neko nezina un manu dzīvi ir tikai sagandējuši … nu faktiski jebkādas dusmas, ja tās pārņem visu dzīvi un veselo saprātu, rada tikai lielāku stresu un iekšēju smeldzi.

Mēs esam tas, ko mēs ēdam. Mēs esam tas, ko mēs valkājam. Un mēs esam tas, kam mēs ticam! Mēs ticam, ka mēs esam un būsim veseli! Šobrīd neesam, bet drīz atkal būsim! NOTEIKTI BŪSIM!

Katra organisms un imunitāte ir pilnīgi dažādi, un tikai dažiem pagaidām ir atrasti līdzekļi, kas savienojumā ar organisma procesiem un ķīmiju rada mums patīkamo efektu. Savukārt citiem organisms ražo ko tādu, kam ‘pretinde’ VĒL nav izgudrota! Bet tā noteikti tiks izgudrota! Mazliet vēlāk! Un, ja mēs līdz sirds dziļumiem neesam pārliecināti par to, ka kāds medikaments mums noteikti palīdzēs… tad labāk nogaidīt! Pagaidīt līdz kamēr mēs esam gatavi patiešām paļauties un katru dienu ar sirdi un prātu saprast, ka zāles palīdz! Lai ir tāda sajūta, ka “es pilnīgi jūtu, kā palīdz!!!!” Nesagaidot šādu paļāvību, kas spēs pārciest ilgus šaubu un nedrošības mēnešus un iespējams pat gadus, mēs nesagaidīsim arī rezultātu un iegūsim tikai vēl papildu rūgtumu un dusmas uz pasauli!

Kad tiek piedāvāts kārtējais medikaments ar iespējamo mums vajadzīgo efektu, mums ir jāsaprot, ka procentuālie rādītāji vienmēr ir divpusēji! Ja ir teikts, ka pozitīvs rezulāts ir 50 pret 50, tad ir jāsaprot, ka es varu būt tajos 50, kas ir ar negatīvo rezultātu! Pat tad, ja statistika ir 99.9%, es varu būt tas, 0,1%, kuram ir šī negatīvā reakcija. Kā krievu ruletē! 1/5! Mēs ne uz ko šajā dzīvē nevaram 100% paļauties! Cerība ir svarīga un tai ir jābūt vai nu visaptverošai un nemirstošai vai arī saprātīgai. Vienmēr ir izvēle.

Bet galvenais – mēs visi esam tādi, kādi mēs esam! Un mūsu radinieki mīl mūs tieši tādus, kādi mēs esam! Tad kādēļ mums sevi neiemīlēt vēl vairāk un neparādīt arī citiem, ka ne jau mati veido cilvēku, bet gan cilvēks rada tos! Cilvēks savu personību tikai izpauž caur matiem! Protams, ne visiem šāda izpausme vēlamā gadījumā būtu plika galva vai pleķīši garos matos, un tomēr- mati ir tikai izpausme! Mēs taču visi zinām – “skaistums nāk no iekšām”!

Personīgi man dzīvei ir daži motīvi, kas man palīdz tikt galā ar ikdienas rūpēm un kas ierobežo to ietekmi uz manu veselību ilgtermiņā! Pirmkārt – zinātniski esot pierādīts, ka 80% problēmu atrisinās pašas, agrāk vai vēlāk, uz labu vai uz sliktu, savukārt 20% problēmu ir neatrisināmas! Tad kāpēc satraukties? Un otrkārt – visi, kas ir mani tuvākie cilvēki, mani pieņems tādu, kāda esmu! Viņi mani mīlēs neatkarīgi ne no kā! Un pārsvarā gadījumu - radi no manis nekur nevar ‘dēties’! Savukārt, tie kas ir ‘gājēji’, ir jālaiž prom, jo, acīm redzami, viņi nav tie patiesie “tuvākie”! Un tādi cilvēki tikai un vienīgi var padarīt mūsu dzīvi nožēlojamu, ja mēs tiem metīsimies pakaļ un centīsimies aizturēt! Un lepnums nav nemaz tik slikta cilvēka īpašība!

Galu galā – mēs visi esam personības ar savu šarmu, mīlestību, skaistumu un prātu! Katram ir savs liktenis un iespējams šī slimība ir ‘uzticēta’ mums, lai mēs savā dzīvē izdarītu ko tādu, ko kā ‘parasts’ cilvēks mēs neizdarītu! Varbūt vienkārši, lai ieaudzinātu mūsos pacietību un līdzcietību, kas mūsdienās tik ļoti pietrūkst, bet varbūt mūsos ir kas tāds, kas nevarētu izpausties, ja mums nebūtu jāaizdomājas par šādām filosofiskām un ezotēriskām tēmām!

Tāpēc atbilstoši šim gadalaikam, bet ne tikai, es gribētu vēlēt visiem- ticiet un dariet visu, kā jūsu sirds jums liek! Pašiedvesma ir ļoti spēcīgs ierocis, ja zina, kā to izmantot!  Viss notiek kāda noteikta mērķa labad un viss noteikti notiek uz labu! Un šīs mocības un slēpšanās noteikti reiz beigsies un dzīve atkal būs skaista un aizraujoša!

Maija